Telpa

Katrs ķermenis aizņem telpā kādu telpas daļu – ķermenim ir tilpums. Tātad tilpums ir ķermeņa telpiskuma īpašība. Pārvietojoties ķermenis maina savu vietu telpā attiecībā pret citiem ķermeņiem, bet telpa bija un paliek. Rodas uzskats, ka telpa pastāv pati par sevi neatkarīgi no daļiņām un ķermeņiem. Šāds uzskats ir maldīgs. Pirmkārt, telpas uztveri nosaka ķermeņi, daļiņas, to izvietojums, savstarpējais attālums. Arī telpas neierobežotības priekšstats cilvēkam veidojas no tālām zvaigznēm, ko var saskatīt. Otrkārt, katram ķermenim, daļiņai, laukam piemīt telpiskums. Pretēji lādētu daļiņu elektromagnētiskie lauki norobežojas atomu tilpumā, bet daļiņu gravitācijas lauks sniedzas (teorētiski) līdz bezgalībai. Lauks ir materiāla vide. Arī vakuumā, t.i., telpas apgabalā, kur nav atomu un molekulu, pastāv pasaules ķermeņu gravitācijas lauks. Tas nozīmē, ka nav tukšas telpas bez matērijas. Telpa ir matērijas eksistences forma. Jebkuram matērijas veidam piemīt pamatīpašība – telpiskums. Šo īpašību raksturo tilpums, izmēri un ķermeņu savstarpējais attālums.

Ķermeņu izmērus (garumu, platumu, augstumu), attālumu starp ķermeņiem uzzina mērot. Par garuma vienību starptautiski pieņemts metrs. Metrs ir vienāds ar attālumu, kādu gaisma veic vakuumā laika intervālā, kas vienāds ar 1/299792458 sekundes.

Mūsu uztveramās pasaules izmēri ir 10^-18…10²⁶ m. Šo intervālu nosacīti var sadalīt trijās daļās: 10^-18…10^-6 m – mikropasaule; 10^-6…3.10⁸ m – makropasaule; 3.108…10²⁶ m – megapasaule.

Autors: ,