Laiks

Aust gaisma, lec saule, čalo strauts, veļas jūrā viļņi, lido putni, pārvietojas cilvēki utt. Šīs pārmaiņas dabā un cilvēku dzīvē rada laika rituma izjūtu.

Īpaša nozīme laika izjūtā ir procesiem, kuros ķermeņu, daļiņu stāvoklis atkārtojas pēc noteikta laika intervāla. Šo laika intervālu sauc par periodu, bet procesu – par periodisku procesu. Tāds periodisks process ir Zemes griešanās ap asi. Zemes griešanās rada dienas un nakts maiņu un saullēkta atkārtošanos. Šī procesa periodu sauc par diennakti. Savukārt Zemes kustība ap Sauli nosaka gadalaiku secīgu maiņu vai Jaungada atkārtošanos, un šī procesa periodu sauc par gadu. Salīdzinot abus periodus var konstatēt, ka tajā laikā, kamēr Zeme apriņķo ap Sauli, tā 365 reizes apgriežas ap asi. Šādā salīdzinājumā atklājas procesa ilgums. Izraugoties noteikta procesa periodu par laika  vienību, šajās vienībās var mērīt citu procesu ilgumu jeb norises laiku. Piemēram, cilvēka dzīves laiku mēra gados, diennakts laiku stundās, elementārdaļiņu dzīves laiku – sekundēs.

Par laika vienību starptautiski pieņemta sekunde (s). Sekunde ir vienāda ar mainīgā elektromagnētiskā lauka 9 192 631 770 periodiem, kuri atbilst elektronu pārejai starp diviem    Cs   atoma pamatstāvokļa sīkstruktūras līmeņiem.
Dabā viss mainās. Maiņa ir matērijas eksistences forma. Šī eksistences forma izpaužas tā, ka jebkuram matērijas veidam piemīta pamatīpašība – spēja mainīties jeb mainīgums. Matērijas veidu mainīgums rada laika izjūtu. Mainīguma raksturlielums ir laika intervāls jeb procesa ilgums. Kaut arī katram procesam ir savs ilgums jeb norises laiks, katrai daļiņai ir savs dzīves laiks, tomēr laiks kā matērijas veidu mainīguma izpausme ir visiem kopējs.

Autors: ,